Jauna lapa.

Sēžu ar Martīnī glāzi, ir 12 no rīta, klausos Autechre - Tri Repetae un man sprūst ''n'' burtiņš uz klaviatūras.
Pēdējās dienās esmu daudz domājusi. Laikam kopumā to visu var nosaukt par ''dzīvi'', jā domāju par ''dzīvi''. Esmu satikusi daudz intresantu cilvēku, tādus cilvēkus, kas liek man aizdomāties par savu dzīves uztveri. Tā paša pilsēta, es viņu redzu katru dienu, pamožos šeit teju vai katru dienu un kad uz viņu skatos tas liekas pašaprotami, bet pēc šīm pāris dienām, pateicoties cilvēkiem un grāmatai ''Tavs zemapziņas spēks'', ko sarakstījis Džozefs Mērfijs, es sāku uz to visu skatīties nedaudz savādāk. Katru dienu pieejot pie loga un uzpīpējot es sāku redzēt kautko intresantāku, kautko skaistu, un tas man vairs nemaz nelieks tik pašsaprotami. Nezinu vai tas ir tik veselīgi, šāda uztveres maiņa, bet visnotaļ patīkama gan.
Vakar satiku Martu, ieraudzija mani un diezgan manāmi ātrāk vēlējas doties prom. Sāku domāt, ka laikam pat paziņa no viņas nesanāks. Agrāk būtu teikusi: ''Jā paskaties! Es vienā dienām esmu pazaudējusi 2 lieliskas draudzenes.'' Bet Jānis man iemācija vienu būtisku lietu, atšķirt draugus no paziņām. Tādēļ tagad īpaši nebēdāju, paziņas man ir ļoti daudz.
Mana Martīnī gālze iet uz beigām.
Ak jā, bija taču Jāņi. Jāsaka godīgi, šie bija pirmie Jāņi un Līgo kurus nosvinēju. Un nosvinēju diezgan patīkami, ne gluži starp tiem patīkamākajiem cilvēkiem, bet priekš pirmās reizes der. Nedaudz svētkus sabojāja tas kad kāc puisis iedomājās ka ir vīrs un var iesist manai draudzenei. Teikšu, nebija viena no patīkamākajām sajūtām. Neuzdrošinos to saukt par sīkumu, bet tas ātri palika aiz muguras.
Un laikam pašlaik tas arī vis. Nav man īpaši vairāk ko teikt. Ja nu vienīgi to, ka esmu sapratusi to, ka cilvēkam nav jākaunas no sevis un no tā ko dari, tu esi kas tu esi un izbaudi dzīvi tieši tā kā vēlies. Tieši tapēc ari pārkāpju sev pāri un iedošu arī savai pilsētai bloga adresi. Jaunām tenkām pietiks.

Uzredzēšanos.
Tapete.

You might die trying.

Nu ko pēdējās dienas ir bijušas kā nebeidzama ballīte.
Daudz smieklu, asaru, dusmu, pārlaimes pilnu mirkļu un mulsums, izmisums.
Jāsāk jau ar to ka pāris dienas atpakaļ aptvēru ka pret Lemūru esmu izturējusies briesmīgi. Tiku sev pāri - savācos. Jutos ideāli un sazvanīju viņu lūdzot lai brauc sestdien pie manis.
Biju izdomājusi patīkamus pārsteigumus utt. Zinkā - lai atmaksātu par savu iepriekšējo uzvedīmu, attieksmi.
Jautrākais bija tas kad taj dienā, rupji sakot, vis sapisās līdz pēdējam.
Tad sākās ballīte. Ārdīšanās, asaras, rokas ''izārdīšana'', asins izplūdums utt.
Yeagh. Kad sapratu kad vis ir galīgi, ammm, dibenā, nesavācos un izārdījos.
Cik intresanti, tad kad centies labot visu, ir jau par vēlu.
Neko. Vakarā aizgāju ar draugiem, un itkā tā jau nebūtu slikti, saklausos citos, un pazvanu un visu pilnībā sabojāju.
Vakarā saņemu ''patīkamu'' sms. Vis cauri.
Jacenšas labot. Izdomāju ideālu plānu, atkal sataisu savā izlaudumā visādus pārsteigumus. Domāju ka vis būs ok līdz mirklim kad man paziņo kad Lemūrs nemaz neieradīsies.
Vai nav jauki?
Domāju ka rītdienas, nu jau šodienas, izlaidums mans būs dibenā bāžams.
Lai nu kā, paraudāju, pārdzīvoju nedaudz un dzīvoju tālāk.
Lai bgan nevēlos nevienu pretēja dzimuma pārstāvi sev tuvumā, jo man pret viņiem visiem ir riebums pašlaik, man labs draugs pēkšņi paziņo kad es viņam simpatizējot un nu ir ''dibenā'', jo nespēju viņam pateikt ka ''nebūs''.
Jūtos itkā labi, bet taj pašā brīdī ļoti slikti.
Vismaz tagad vakaros ar karsējmeitenēm esam atsākušas dejot un tad patīkami var izlādēties. Mātei gan nepatīk ka pus 12 atnāku no mēģinājuma, bet kam tagad viegli?
Vēl patīkami ir tas kad sākot ar šodienu man sākās ballītes, nu tadas īstas, izlaidums, izlaidums, valdemārpils tus, izlaidums, dzimšanasdiena, dzimšanasdiena.
Domājams ka būs jautri.

Īsti patiesībā nezinu vai esmu tā īsti ar visu samierinājusies.
Jūtos intresanti.
Laikam man nedaudz grauž tas ''putns'' no Ventspils.
Tu lepetiķ put. Vo tā es tev varu pateikt putniņ. (Tie kas prot franču val. vārbūt sapratīs)

Ah. Man jāizstāsta arī tas ka mīlu lietu. Tad kad pilsētelē sākas negais un milzīgs lietus, es novelku savas kediņas un eju dejot lietū. ^^ 1 pa nakti dejoju peļķēs, viena pati un mana mūzika.
Ja kāds to redzēja, noteikti padomāja kautko nejauku.
Vakarā vēl piekāpu pie Jāņa, pasēdējām bēniņos un parunājām, un 4 no rīta sapratu kad jaiet mājās, jo man nāk miegs. Tas nekas ka man 7 bija jāceļas, ko es protams neizdarīju. Pamodos tik 9 kad bija jāskrien uz skolu.

Laikam jau uzredzēšanos.
And I guess you might die trying but nothing will change. (atiecas vairāk uz Lemūru)
Ah jā, manliekas kad viņš mani nosauca par meli. Bet īsti nezinu, bet ja tā ir, tad man viņam ir daudz ko teikt.

Nu gan čav.

Emocijas.

Garstāvoklis: Darbaholisks
Skaņa: Klaviermūzika, džezs & 80 gadu klasika.

Man nāk miegs. Pulkstens ir vēls, bet neskatoties uz šiem faktiem - vēlējos kautkur izlikt emocijas.
Vai jau minēju kad man nāk miegs?
Man nāk miegs.
Enīvēj... Piekdien gaidīju kad pie manis atbrauks Lemūrs (nē, ne tas lemūrs no zooloģiskā dārza. Cic.). Lai arī mani priecēja šis fakts, no rīta es agri necēlos - un godīgi sakot - vispār tādu rīta rosmi neizveidoju. Bija sajūta kad viņš neatbrauks, tādēļ, paļaujoties uz savām sajūtām, es sevi neuztraucu un neapgrūtināju. Un protams vēlāk saņēmu zvanu no Lemūra kad viņš netiek, jo kāds Valdženē mašīnas ar sūdiem apsmērējis un vaino viņu. Vo, i drit vai, izklaide. Lai nu kā.. māte bija darbā un mani pārņēma sajūta, kad vēl dienu bez Lemūra, un es atvadīšos no sava vesalā saprāta. Ilgi nedomājot es, nevienam neko nesakot, sakrāmeju somas un devos uz stopiem. Kad biju jau pie Mežvaldes aizsūtīju mātei sms ar norādi kad mājās mani var negaidīt.
Mani, pirmā mašīna, aizrāva uzreiz līdz Dižstendei. Ja jūs jautājat man - Dižstende nemaz nav tik diža kā mūs māna nosaukums - 3 priedes un būdele pa vidu. Vismaz nopļauts bija. No Dižstendes mani paņēma Talsu policists no kura es pārbijos. Nedaudz neērtu šo amatu pārstāvju tuvumā. Taču Talsos nonācu.
Mans intelekta līmenis ir tik ļoti augsts ka izgudroju uzvilkt papēžus. Protams, Talsos man kājas bija, burtiskā nozīmē, jēlas un asiņainas. Saskaitīju 6 tulznas. Wupī. Zvanīju Alenam lai brauc man pakaļ uz Talsiem, jo nespēju vairs paiet, bet tai vieta lai viņš atbrauktu man pakaļ es uzzināju kad es neēsmu vienīgā kas grasas uztaisīt pārsteigumu. Izrādās ka Lemūrs, arī man neko nezinot, devās pie manis. Tā nu sarunājām ar Alenu lai atved Lemūru pie autoostas kur es viņu gaidītu.
Kad viņš mani ieraudzīja reakcija nebija gluži - ''AK DIEVS! Zaķīt, ko tu te dari? Mīļum cik tu jauka!'', bet gad - ''Tu esi muļķe.''. Dažreiz man viņa romantika un neaptveramais mīļums šķiet nedaudz neritīgs, kā teikt, saplīsis, ar beigušos derīguma termiņu. Neskatoties uz to, tomēr biju laimīga. Tiekot līdz Valdemārpilij satiku ilgi neredzēto Robertu. Viņš ir jauks. Tad es izdzēru ''Arsēniču'' un man bija ļoti, ļoti jautri. Jā, jā - zinu - nožēlojamā jaunatne, bet es sevi par to nenosodu. Puiši bija nedaudz, kā teikt, apvainojušies uz mani, jo viņiem, kā Māra būtu teikusi, ne dirsā ne galvā.
Nakošajā rītā neatceros ko darīju. Zinu tik to kad vakarā Lemūra māsa ar draugiem svinēja 20 gaju jubileju. Pieliku seju ar svešiem cilvēkiem.
Es vēroju tos puišus kas tur bija. Viņi dejoja ar meitenēm, pielīda savām meitenem - iedeva buču utt. - paskatījos uz Lemūru - piebakstīju un dabūju pa knaģiem. Un kā jau mēs visi zinam, esmu ļoti trausla un emocionāla jauna dāma. Un gluži kā jauna, emocionāla dāma es piecēlos ar asarām acīs un skrēju prom no cilvēkiem lai paslēptos stūrī kā tāc nožēlojams emo kid. Nē es neaizvainoju emo kidus, vienkārši saprotat ka tas tāts pieņemts, nu, tips tākā.
Nonākot stūrī, galvā šaudijās visādas domas. Šķita kad man ar Lemūru vien nepietiek. Domāju kad manas prasības ir daudz augstākas. Vispār, tam tā vajadzētu arī būtu, skatoties uz manas ku*es raksturu.Taču kad man pienāca klāt Lemūrs un uztaisīja atkal savu stulbā suņa skatienu - man vairāk neko nevajadzēja kā tikai to pašu Lemūru kurš no mīļuma sajēdz vēl mazāk nekā es no ģeometrijas. Bet tas vien ir mīļi kad viņš nav nemaz tik mīļš.
Nakošā rītā sapratu, mans augstais intelekta līmenis atkal bija nostrādājis. Biju bākā uztaisījusi kokteili un no rīta mani mocija briesmīgas galvasāpes un vemšana. Galva pārstāja sāpēt tik 7 vakarā.
Savu mūžu vairs netaisīšu tādu kokteili puncī.
Un tad, ar visām savām galvasāpēm un slikto dūšu devos stopēt mājās.
Dīvaini, bet beidzot tas notika, mani mašīnā paņēma ******* kurš gribēja mani paņēmt priekšā.
Jautrākā daļa bija tad, kad lecu no mašīnas arā.
Vēl tagad īsti nevaru saprast kas tur notika, jo biju tā parbijusies kad man smadzenes izdeva tikai vienu domu - ataisi durvis un skrien!. Skreju. Aizskrēju. Paliku sveika un vesala. Aizbraucu mājās.

Lemūrs protams atkal manā stāstā par gandrīzu izvarošanu neizrādīja nekādu intresi un mazāko satraukumu par to kad pašreiz varēju gulēt mežā, bet sāku jau pierast viņa vietā teikt pati sev komplimentus un ik pa brīdim sevi samīļot un pateikt cik ļoti mīlu.
Nenosodu viņu - zinu ka pati esmu izturējusies slikti, bet varbūt tas bija vienkārši izmisīgs sauciens pēc nedaudz lielākas tuvības?