Mana bērnības atmiņa.

Skolā mums tika uzdots mājas darbs - uzrakstīt savu bērnības atmiņas pēc kautkāda tur bībeles parauga. Respektīvi es uzrakstīju savu bērnības atmiņu (ne pēc kautkādas bībeles parauga) un tagad vēlos ar to padalīties ar jums.
Te nu ir:
''Bija agrs pavasara rīts, atceros sauli, kas katru dienu piepildīja manu istabu ar apreibinošu mirdzumu. Laukā čivināja putni. Tie tur dziedāja katru rītu visas vasaras garumā. Dzīvoju divatā ar mammu, jo tēvs jau vairāk kā divus gadus strādāja Spānijā. Nebiju viņu satikusi, bet ļoti pēc tā ilgojos. Pārdzīvoju, ka tēvs nebija man blakus. Ļoti bieži aizlīdu aiz mammas dīvāna, kur tēvs mēdza gulēt caurām dienām un lasīt avīzes, un raudāju, raudāju par to, ka man nav blakus tēva. Viņš man bija labākais draugs, stiprākais atbalsts un lielisks patvērums, kad biju saplēsusi kārtējo puķupodu un mamma nāca virsū ar siksnu. Tad es mēdzu pielīst pie tēta, uz tā paša dīvāna kur viņš ikdienā lasīja avīzi un lūdzu, lai viņš mani pasargā. Tad viņš mani cieši jo cieši apskāva un mamma vairs neuzdrošinājās mani rāt.

Kādā tipiskā vasaras dienā, kad mamma, gluži kā parasti, darbojās pa virtuvi taisot man brokastis, un, kad tie paši putni aiz mana loga dziedāja, un tā pati saule lauzās iekšā pa manu istabas logu, es izdzirdēju drausmīgu dauzīšanu pa ārdurvīm. Dzirdēju māti satrūkstamies. Centos sevi piedabūt uz kājām, lai ietu noskaidrot kas par jezgu un kādēļ dauzītājs pie durvīm neizmanto zvana pogu. Kamēr rāpos ārā no gultas, māte jau bija attaisījusi durvis un iepazinusies ar dauzītāju. Kad iznācu no savas istabas, berzējot acis no miega, māte man teica, lai paskatos kas stāv durvīs. Kad pavēros augšup ieraudzīju pazīstamu cilvēku. Tas bija mans tēvs. Viņš stāvēja durvīs, netīrā strādnieku kombinzonā. Viņa garās ūsas bija izaugušas garākas, nekā es to atcerējos, mati izspūruši un viņš oda pēc eļļas. Prieka un pārlaimes pārņemta es metos viņam ap kaklu, spiedzot – Tēti!, un ar asarām acīs mīļoju viņu un nevēlējos vairs laist vaļā. Mamma stāvēja ar asarām acīs, nespēdama neko pateikt. Tās gan nebija bēdu, bet gan prieka un pārsteiguma asaras.

Tā ir diena, kuru no savas bērnības atceros visspilgtāk, tās ir sajūtas, ko nespēju aizmirst, tā ir diena, kas man bija visnozīmīgākā, jo mazam bērnam vajag tikai vienu: lai viņam pie sāniem būtu mamma un tētis, kas palīdzētu viņam izaugt.''

Tāā lūūk.

Nikotīns.