The reason

Domāju, vai kaut kas mainītos ja atkal būtu mēs. Es, domāju kad no manas puses noteikti, bet vai no Tavas?
Es stundām ilgi domāju par to visu. Domāju par visām tām sajūtām, ko esmu izjutusi pēdējā gada laikā. Domāju par to kā visa mana dzīve ir mainījusies... kā es esmu mainījusies. Atceros tos rītus kad pamodos un domāju: ‘’Vis ir labi, vis ir lieliski. Es neko vairāk savā dzīvē nevaru vēlēties, man ir vis, vis ko vēlos. Vis ir kārtībā...’’ Jutos pacilāta. Ejot pa ielu smaidīju katram nīgrajam garāmgājējam, priecājos par sauli un izbaudīju visu sev apkārt. Tagad katru rītu es pamostos ar cerību, ar cerību, ka varbūt tieši šodien es pamodīšos un atkal sajutīšu to pacilātības sajūtu. Taču katru rītu atverot acis es jūtu milzīgu riebumu. Riebumu par to, kad tomēr esmu pamodusies, riebumu pret to kad vēl joprojām elpoju, riebumu pret visu. Tā riebuma sajūta mani lēnām grauž, atņem man spēkus iet tālāk. Tagad skatos uz apkārtni un redzu visu pavisam citādi. Redzu tos īgnos radījumus, ložņājam pa ielām, tās dzīves neapmierinātas un sagrauztās pārdevējas veikalos, kas noteikti vēlas pircējam to maizes batonu iebāzt tur kur saule neiespīd, tās piedrazātās ielas, to sagrauto pilsētu. Rodas riebums pret to. Brīžiem neredzu jēgu nekam, neredzu jēgu dzīvot. Lai dzīvotu ir vajadzīga jēga, es to neredzu nekur, neredzu to arī tajās pārdevējās, vai īgnajos garāmgājējos.
Tas vispār ir ļoti interesanti kā cilvēks var mainīties kāda dēļ. Vēl pirms 3 nedēļām dzīvoju pilnībā citu dzīvi nekā to dzīvoju tagad. Arī viņš mainījās, bet tiesa gan, manuprāt, to nevajadzēja. Redzu cilvēku ar atsaldētu sirdi, vai varbūt prātu, īsti vēl, godīgi sakot, nezinu, jo kaut ko tādu redzu un pārdzīvoju pirmo reizi, taču es redzu to aukstumu, to vienaldzīgo, to sagrauzto, saplēsto cilvēku kas tagad skrien uz riņķi domādams kad spēs kaut ko pierādīt vai panāk, taču viņš tikai ķer savu asti. Māna pats sevi un citus. Bet tas jau nav nekāds atklājums, satiku cilvēku, kuram tieši tāpat bijis. Viņš manī skatījās un jautāja: ‘’Kā cilvēks, pārdzīvojot, izdzīvojot to visu, mīlot to visu, var vienu rītu pamosties un uzgriezt tam visam muguru? Cik brutālam un vienaldzības sagrauztam jābūt cilvēkam, lai to izdarītu otram? Kā viņš var pēc tam skatīties tev acīs un smaidīt, kamēr saprot kad ir nogrāvis visu, ne tikai mani vai visu to kas bija, bet arī pats sevi. Kā?’’. Es samulsusi skatījos uz jaunekli un sapratu kad es gribu zināt atbildi uz to pašu jautājumu. Tas ir neticami cik daudz negatīvā ir mums apkārt. Vai tad visam nebija jābūt līdzsvarā? Taču tā nav, un cilvēki ir negatīvā sagrauzti.
Galvā tāds juceklis. Kad vienu domu esmu izdomājusi, beigās saprotu kad tā ir pilnīgāka, rupji sakot, huiņa. Liekās kad redzu visu, bet tomēr esmu akla.
Pirms pāris gadiem, kad vēl problēmas nepazinu, bet domāju kad pazīstu, gāju pa ielu un domāju, kad es nekad nepadošos, vienmēr kad nokritīšu, tad obligāti piecelšos, kad noteikti, lai arī kā nebūtu tikšu visam cauri. Turot šo domu galvā iedomājos, a kas notiktu ja man vairs nebūtu spēka? Ja man nebūtu spēka vairs piecelties, ja būtu tāds spēka izsīkums kad es vairs nespētu piecelties? Kas ar mani notiktu? Es nomirtu, sajuktu prātā? Kas ir tad ja tu esi izkasījusi pilnīgi visus spēka atliekas, kas tevī bija? Nodomāju kad tas nenotiks. Domāju kad ne ar mani, esmu pārāk stipra, esmu cīnītāja. Jā izklausās interesanti, pat ļoti ambiciozi un spēcīgi ņemot vēra to kad man bija kādi 10 gadi. Taču nu es jūtu kad ir tas mirklis klāt, es cenšos sakasīt savas pēdējās atliekas lai atkal stāvētu, bet to vairs praktiski nav. Dziļš pagrimums. Bezdibenis. Slīkstu pati sevī. Tā ambiciozā, spēcīgā meitenīte manī pamazām mirst.
Kā man atkal gribās kā agrāk, kā es gribu tur atpakaļ, kad man bija vis, kad es varēju piecelties un ‘’problēma’’ bija tikai mīts manā uztverē. Nespēju noticēt kad tas vis ir aizgājis tik tālu.
Vai tā nav elle?


I have to block out thoughts of you, so I don't lose my head
They crawl in like a cockroach leaving babies in my bed
Dropping little reels of tape to remind me that I'm alone
Playing movies in my head that make a porno feel like home
There's a burning in my pride, a nervous bleeding in my brain
An ounce of peace is all I want for you, Will you never call again?
And will you never say that you loved me just to put it in my face
And will you never try to reach me, it is I that wanted space
Hate me today.
Hate me tomorrow.
Hate me for all the things i didn't do for you.
Hate me in ways, yeah ways hard to swallow.
Hate me so you can finaly see what's good for you.
I'm sober now for 3 whole months, it's one accomplishment that you helped me with.
The one thing that always tore us apart is the one thing I won't touch again.
In a sick way I want to thank you for holding my head up late at night
While I was busy waging wars on myself, you were trying to stop the fight
You never doubted my warped opinions on things like suicidal hate.
You made me compliment myself when it was way too hard to take
So I'll drive so fucking far away that I'll never cross your mind
And do whatever it takes in your heart to leave me behind
And with a sad heart I say bye to you and wave
Kicking shadows on the street for every mistake that I have made
And like a baby boy I never was alive
Until I saw your blue eyes cry and I held your face in my hand
And then I fell down yelling "Make it go away!"
Just make her smile come back and shine just like it used to be
And then she whispered "How can you do this to me?"