Jauna lapa.

Sēžu ar Martīnī glāzi, ir 12 no rīta, klausos Autechre - Tri Repetae un man sprūst ''n'' burtiņš uz klaviatūras.
Pēdējās dienās esmu daudz domājusi. Laikam kopumā to visu var nosaukt par ''dzīvi'', jā domāju par ''dzīvi''. Esmu satikusi daudz intresantu cilvēku, tādus cilvēkus, kas liek man aizdomāties par savu dzīves uztveri. Tā paša pilsēta, es viņu redzu katru dienu, pamožos šeit teju vai katru dienu un kad uz viņu skatos tas liekas pašaprotami, bet pēc šīm pāris dienām, pateicoties cilvēkiem un grāmatai ''Tavs zemapziņas spēks'', ko sarakstījis Džozefs Mērfijs, es sāku uz to visu skatīties nedaudz savādāk. Katru dienu pieejot pie loga un uzpīpējot es sāku redzēt kautko intresantāku, kautko skaistu, un tas man vairs nemaz nelieks tik pašsaprotami. Nezinu vai tas ir tik veselīgi, šāda uztveres maiņa, bet visnotaļ patīkama gan.
Vakar satiku Martu, ieraudzija mani un diezgan manāmi ātrāk vēlējas doties prom. Sāku domāt, ka laikam pat paziņa no viņas nesanāks. Agrāk būtu teikusi: ''Jā paskaties! Es vienā dienām esmu pazaudējusi 2 lieliskas draudzenes.'' Bet Jānis man iemācija vienu būtisku lietu, atšķirt draugus no paziņām. Tādēļ tagad īpaši nebēdāju, paziņas man ir ļoti daudz.
Mana Martīnī gālze iet uz beigām.
Ak jā, bija taču Jāņi. Jāsaka godīgi, šie bija pirmie Jāņi un Līgo kurus nosvinēju. Un nosvinēju diezgan patīkami, ne gluži starp tiem patīkamākajiem cilvēkiem, bet priekš pirmās reizes der. Nedaudz svētkus sabojāja tas kad kāc puisis iedomājās ka ir vīrs un var iesist manai draudzenei. Teikšu, nebija viena no patīkamākajām sajūtām. Neuzdrošinos to saukt par sīkumu, bet tas ātri palika aiz muguras.
Un laikam pašlaik tas arī vis. Nav man īpaši vairāk ko teikt. Ja nu vienīgi to, ka esmu sapratusi to, ka cilvēkam nav jākaunas no sevis un no tā ko dari, tu esi kas tu esi un izbaudi dzīvi tieši tā kā vēlies. Tieši tapēc ari pārkāpju sev pāri un iedošu arī savai pilsētai bloga adresi. Jaunām tenkām pietiks.

Uzredzēšanos.
Tapete.