Runaway.
Bonžūr!
Jūtami ilgi neēsmu rakstījusi un nav jau tā ka negribēju, bet mani aturēja cilvēka labākais draugs - slinkums. Šodien saņēmos un pretojoties viņam rakstu.
Daudz noticis. Vasara pagājusi. Esmu šovasar paspējusi pabraukāt pa Eiropu, aizmukt no mājām, aizbraukt uz Liepāju, saplēst miskasti un piedzīvot un izjust 1000 emociju - dusmas, naidu, milestību, vilšanos, prieku, eiforiju u.c. Visi šie notikumi un visas šīs emocijas ļāva man pieņemt ļoti būtisku lēmumu kas, pēc manām domām, mainījis visu manā dzīvē. Es izdomāju kad vēlos pārvākties, ne ar vecākiem, bet viena.
Daudz man nebija jādomā. Jau 2 gadus klausos stāstus par skolu - Liepājas Mākslas Vidusskolu. Kāmis viņu slavēja cik vien iespējams.
17.agustā ar Līvas un Raēlas devāmies stopēt uz Liepāju lai iestātos LMV.
Teikšu tā - neveiksmīgs sākums. Iestājeksāmeni sākās 18. augustā. Respektīvi mēs aizbraucām ātrāk un uz eksāmeniem es ierados ar milzīgām galvassāpēm.
19. augustā es ierados laicīgi un šoreiz man pat galva nesāpēja. 6 vakarā man paziņoja kad esmu pieņemta. Mana reakcija samulsināja pat skolotāju nedaudz. Es nepriecājos, arī īpaši nebēdājos, bet gan man sejā bija redzams apjukums. Mirklī kad man pateica kad esmu pieņemta es sapratu kad es pametu mājas, paziņas, pat daļu draugus. Sākšu dzīvi no jauna, viena pati, svešā vietā.
Apņēmības man bija daudz un te nu es esmu - man ir 2-izstabu dzīvoklītis (dzīvoju viena), mācos, vakaros lasu grāmatu, šad un tad izeju ielās nedaudz izklaidēties un pati taisu sev ēst, pērku tramvaja biļeti, tīru izstabu, remontēju, izdzīvoju.
Cilvēki taj pilsētā ir pavisam savādāki. Esot tur es jūtos kā cits cilvēks. Es tik šo cilvēku vēl nepazīstu, bet es zinu kad tas cilvēks ir daudz labāks par to cilvēku kas es biju.
Sākt visu no jauna nebija viegli, vēlaizvien nav viegli, bet es tikšu tam pāri. Dēļ jaunas dzīves esmu uzupurējusi ļoti daudz un šodien pametu daļu savas sirds. Cenšos sev ieskaidrot ka tā būs labāk gan viņam gan man, bet kautkā tā sajūta ka sāp, kad pietrūkst, kad grūti atstāt nepāriet. Pat apšaubu vai tā maz vajadzēja, bet laikam jau ka vajadzēja. Bet sajūta vēlaizvien briesmīga.
Jūtami ilgi neēsmu rakstījusi un nav jau tā ka negribēju, bet mani aturēja cilvēka labākais draugs - slinkums. Šodien saņēmos un pretojoties viņam rakstu.
Daudz noticis. Vasara pagājusi. Esmu šovasar paspējusi pabraukāt pa Eiropu, aizmukt no mājām, aizbraukt uz Liepāju, saplēst miskasti un piedzīvot un izjust 1000 emociju - dusmas, naidu, milestību, vilšanos, prieku, eiforiju u.c. Visi šie notikumi un visas šīs emocijas ļāva man pieņemt ļoti būtisku lēmumu kas, pēc manām domām, mainījis visu manā dzīvē. Es izdomāju kad vēlos pārvākties, ne ar vecākiem, bet viena.
Daudz man nebija jādomā. Jau 2 gadus klausos stāstus par skolu - Liepājas Mākslas Vidusskolu. Kāmis viņu slavēja cik vien iespējams.
17.agustā ar Līvas un Raēlas devāmies stopēt uz Liepāju lai iestātos LMV.
Teikšu tā - neveiksmīgs sākums. Iestājeksāmeni sākās 18. augustā. Respektīvi mēs aizbraucām ātrāk un uz eksāmeniem es ierados ar milzīgām galvassāpēm.
19. augustā es ierados laicīgi un šoreiz man pat galva nesāpēja. 6 vakarā man paziņoja kad esmu pieņemta. Mana reakcija samulsināja pat skolotāju nedaudz. Es nepriecājos, arī īpaši nebēdājos, bet gan man sejā bija redzams apjukums. Mirklī kad man pateica kad esmu pieņemta es sapratu kad es pametu mājas, paziņas, pat daļu draugus. Sākšu dzīvi no jauna, viena pati, svešā vietā.
Apņēmības man bija daudz un te nu es esmu - man ir 2-izstabu dzīvoklītis (dzīvoju viena), mācos, vakaros lasu grāmatu, šad un tad izeju ielās nedaudz izklaidēties un pati taisu sev ēst, pērku tramvaja biļeti, tīru izstabu, remontēju, izdzīvoju.
Cilvēki taj pilsētā ir pavisam savādāki. Esot tur es jūtos kā cits cilvēks. Es tik šo cilvēku vēl nepazīstu, bet es zinu kad tas cilvēks ir daudz labāks par to cilvēku kas es biju.
Sākt visu no jauna nebija viegli, vēlaizvien nav viegli, bet es tikšu tam pāri. Dēļ jaunas dzīves esmu uzupurējusi ļoti daudz un šodien pametu daļu savas sirds. Cenšos sev ieskaidrot ka tā būs labāk gan viņam gan man, bet kautkā tā sajūta ka sāp, kad pietrūkst, kad grūti atstāt nepāriet. Pat apšaubu vai tā maz vajadzēja, bet laikam jau ka vajadzēja. Bet sajūta vēlaizvien briesmīga.
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru
Abonēt Ziņas komentāri [Atom]
<< Sākumlapa