Virsraksts.
Music: Katy Perry - Thinking Of You
Mood: Shity
Pulkstens pusnakts. Lēna mūzika, kaitinošas miega žāvas un briesmīgs slinkums, bet liela apņēmība. Mokas. Saņemu pēdējos spēkus - uzrakstīšu kā gāja, jo zinu tad kad pienaks rītdiena (i be rīdiena ir jau 5 min. - da pohuj - sapratāt) man būs jauni piedzīvojumi un vecos aizmirsīšu.
Piekdiena.
No rīta - es un šunelis, kas man uzticīgi sāka sekot pilsēta, devāmies ceļā - izejot cauri visai pilsētai - nonākot līdz Mežvaldei (kas ir apmēram 2km atālumā no kuldīgas) un pēc tam nonākot līdz Veldzei (kas ir no mežvaldes kādus 5km) un tur arī noparkojot savus dibenus sākām stopēt. Laiks bija labs un garīgais vēl labāks. Klausījāmies ar šuneli mūziku un gaudojām līdzi neskatoties uz to ka šunelis nemācēja vārdus.
Tāls ceļš bet nonācām Talsos kur gāju pretīm Lemijam no kura vēlaizvien sārku. Pēc pus stundas kvernēšanas uz ceļa kopā ar Lemiju mēs nonācām Valdženē. Noparkojos pie Lemija un devāmies uz Helvij dzīvokli kur sapazinos ar jaunām sejām un redzēju kā mazais Helvijs Filipam izdur mēlē ar katetri caurumu (vesalus 2 caurumus). Sūdi tik tādi ka ķip tie caurumi bija domāti pīrsingi, bet nevarēja dabūt cauri pīrsingu .. žēl bet caurumainā mēle palika bez metāla stienīša.
Kaimiņi, mazie bērni, pazvanīja Helvija tētim un pasūdzējās ka pie Helvija saldējumu balīte un mums visiem bija jāiet prom (noskauda noteikti). Nu neko - paņēmām kko ļoti negaršīgu un dzērām pie skolas. Makten patīkami mirkļi tur bija. Aizgājām pēctam pie Lemija otrā stāva gulēt. Nezinu vai vēl kādam tā ir bijis, bet apķerot Lemiju mani pārņēma sajūta ka vaļā vairs negribu laist.
I be - otrā diena. Jūtos jau kā mājās.
Pamodos pirmajā stāva ar mazo mīlīgo rausi sev blakus (Lemiju). Un kamēr apmierināta ar dzīvi vārtijos pa gultu ieradās viņa mamma ko vēl nebiju satikusi. Iepazināmies. Sagribējās ēst. Lemijs sāka taisīt man brokastis. Tas bja tik patīkami. Kaut katri rīti būtu tādi.
Pulkstenis sita pieci un mēs (Es, Helvijs un Lemijs) kāpām mašīnā un devāmies uz Laumas dabas parku kur bija paredzēta desiņu balīte. Sabraucām visi tur un sākām tusēties.
Vakars bija ideāls - saulriets un desiņas un Lemijs un Hlevijs un visi parējie foršie un es pārlaimīga. Ideāli. Pirmo reizi redzēju Helviju un Lemiju un Smaidiņu piekodušos. Skati bija to vērti. Helviju nevarēja nemaz noķert, jo viņš bija pārtapis par UltraHelviju un bizonēja apkārt kā traka gazele, savukārt Smaidiņš vārtījās pa mežu cenšoties apvempt visu kas vēl nav apvemts (itkā jau nekas neparasts, bet skats tik un tā intresants) un vis beidzot Lemijs iedomājas kad viņam ir supergrīdaslupatas spējas un diezgan apmierināts vārtijās pa zemi velkot mani līdzi, lai gan piedāvajums būt superlupatas supervaronīgajai palīdzei bija vilinoš es tomēr aturējos un celu viņu kājās.
Tākā akumulātors (nepatīk man tas vārds) bija nosēdies un 7km uz Valdženi atpakaļ netika iet devāmies pie Riekstiņa (puisis kam pieder tas parks). Nakts noritēja mierīgi neskaitot to kad tika apmīzsta palodze - 3 pa nakti viens idiōts pamodās un sāka bļaut ka grib alu un arī toletes nakts meklējumi bija jautri.
No rīta iedzērām aliņu un devāmies uz mašinu kuras akumulātōru Riekstiņš jau bija uzlicis lādēties. Nedaudz pagaidījām un braucām.
Braucām garām laukiem kurus apspīdēja saule. Skanēja pietiekami neitrala mūzika. Es sēdēju mašīnā un aizdomājos. Jutu ka mani nomoka sajūtas. Sapratu kad īsti netieku skaidrībā ar savām sajūtām. Lai gan esmu maza vēl, es esmu pieredzējusi pietiekami daudz. Vienmēr viena esmu tikusi ar visu galā, bet atlika uzrasties mazam lemūrveidīgam zvērēnam kas sagrieza man visu pasauli kājām gaisā. Nevaru beigt par to domāt. Nevienam pat īsti negribas teikt ko domāju un jūtu, bet dažreiz gribas tomēr kādam izkratīt sirdi. Ieraudzīju sevī jaunu rakstura īpašību par kuru eksistenci neapzinājos - bailes. Domāju ka man tādas nepiemīt, bet esot šeit - laimīga - ar visu kas man ir, ko jebkad esmu velejusies, man ir bails izdarīt kaut mazāko kļūdu. Es teikšu kad bailes ir viena sasodīti sūdīga padarīšana un bailes smagi iesūkā - un domāju ka tas kas izgudroja bailes bija baigais gejs.
Lai vai kā - aizrunājos pa daudz. Atgriežoties Valdženē nedaudz atvilku elpu - vakarā izdomājām vel uz atvadām paķert desiņas un Lemija sēta 4ratā pasēdēt. Vēlāk ar Zvirbuli devāmies mājās ar stopiem.
Brīvdienas bija superīgas un ceru ka tādas arī turpināsies un ceru ka bailes pazudīs.
Rīt agri jāceļas, bet pulkstenis ir jau vels. Atkal problēmas.
P.s. Jāsmejas pašai par sevi - blogā vēlējos rakstit visu - un pateikt visu kas uz sirds, tā lai to neuzinātu man pazīstamie - neciešu ka cilvēki (man pazīstami, tuvi) zin ko jūtu - bet bloga adrese ir visiem maniem tuvajiem. Ironija.
Da ladna. Kā Jānis būtu teicis - Man pohuj. Atta.
Mood: Shity
Pulkstens pusnakts. Lēna mūzika, kaitinošas miega žāvas un briesmīgs slinkums, bet liela apņēmība. Mokas. Saņemu pēdējos spēkus - uzrakstīšu kā gāja, jo zinu tad kad pienaks rītdiena (i be rīdiena ir jau 5 min. - da pohuj - sapratāt) man būs jauni piedzīvojumi un vecos aizmirsīšu.
Piekdiena.
No rīta - es un šunelis, kas man uzticīgi sāka sekot pilsēta, devāmies ceļā - izejot cauri visai pilsētai - nonākot līdz Mežvaldei (kas ir apmēram 2km atālumā no kuldīgas) un pēc tam nonākot līdz Veldzei (kas ir no mežvaldes kādus 5km) un tur arī noparkojot savus dibenus sākām stopēt. Laiks bija labs un garīgais vēl labāks. Klausījāmies ar šuneli mūziku un gaudojām līdzi neskatoties uz to ka šunelis nemācēja vārdus.
Tāls ceļš bet nonācām Talsos kur gāju pretīm Lemijam no kura vēlaizvien sārku. Pēc pus stundas kvernēšanas uz ceļa kopā ar Lemiju mēs nonācām Valdženē. Noparkojos pie Lemija un devāmies uz Helvij dzīvokli kur sapazinos ar jaunām sejām un redzēju kā mazais Helvijs Filipam izdur mēlē ar katetri caurumu (vesalus 2 caurumus). Sūdi tik tādi ka ķip tie caurumi bija domāti pīrsingi, bet nevarēja dabūt cauri pīrsingu .. žēl bet caurumainā mēle palika bez metāla stienīša.
Kaimiņi, mazie bērni, pazvanīja Helvija tētim un pasūdzējās ka pie Helvija saldējumu balīte un mums visiem bija jāiet prom (noskauda noteikti). Nu neko - paņēmām kko ļoti negaršīgu un dzērām pie skolas. Makten patīkami mirkļi tur bija. Aizgājām pēctam pie Lemija otrā stāva gulēt. Nezinu vai vēl kādam tā ir bijis, bet apķerot Lemiju mani pārņēma sajūta ka vaļā vairs negribu laist.
I be - otrā diena. Jūtos jau kā mājās.
Pamodos pirmajā stāva ar mazo mīlīgo rausi sev blakus (Lemiju). Un kamēr apmierināta ar dzīvi vārtijos pa gultu ieradās viņa mamma ko vēl nebiju satikusi. Iepazināmies. Sagribējās ēst. Lemijs sāka taisīt man brokastis. Tas bja tik patīkami. Kaut katri rīti būtu tādi.
Pulkstenis sita pieci un mēs (Es, Helvijs un Lemijs) kāpām mašīnā un devāmies uz Laumas dabas parku kur bija paredzēta desiņu balīte. Sabraucām visi tur un sākām tusēties.
Vakars bija ideāls - saulriets un desiņas un Lemijs un Hlevijs un visi parējie foršie un es pārlaimīga. Ideāli. Pirmo reizi redzēju Helviju un Lemiju un Smaidiņu piekodušos. Skati bija to vērti. Helviju nevarēja nemaz noķert, jo viņš bija pārtapis par UltraHelviju un bizonēja apkārt kā traka gazele, savukārt Smaidiņš vārtījās pa mežu cenšoties apvempt visu kas vēl nav apvemts (itkā jau nekas neparasts, bet skats tik un tā intresants) un vis beidzot Lemijs iedomājas kad viņam ir supergrīdaslupatas spējas un diezgan apmierināts vārtijās pa zemi velkot mani līdzi, lai gan piedāvajums būt superlupatas supervaronīgajai palīdzei bija vilinoš es tomēr aturējos un celu viņu kājās.
Tākā akumulātors (nepatīk man tas vārds) bija nosēdies un 7km uz Valdženi atpakaļ netika iet devāmies pie Riekstiņa (puisis kam pieder tas parks). Nakts noritēja mierīgi neskaitot to kad tika apmīzsta palodze - 3 pa nakti viens idiōts pamodās un sāka bļaut ka grib alu un arī toletes nakts meklējumi bija jautri.
No rīta iedzērām aliņu un devāmies uz mašinu kuras akumulātōru Riekstiņš jau bija uzlicis lādēties. Nedaudz pagaidījām un braucām.
Braucām garām laukiem kurus apspīdēja saule. Skanēja pietiekami neitrala mūzika. Es sēdēju mašīnā un aizdomājos. Jutu ka mani nomoka sajūtas. Sapratu kad īsti netieku skaidrībā ar savām sajūtām. Lai gan esmu maza vēl, es esmu pieredzējusi pietiekami daudz. Vienmēr viena esmu tikusi ar visu galā, bet atlika uzrasties mazam lemūrveidīgam zvērēnam kas sagrieza man visu pasauli kājām gaisā. Nevaru beigt par to domāt. Nevienam pat īsti negribas teikt ko domāju un jūtu, bet dažreiz gribas tomēr kādam izkratīt sirdi. Ieraudzīju sevī jaunu rakstura īpašību par kuru eksistenci neapzinājos - bailes. Domāju ka man tādas nepiemīt, bet esot šeit - laimīga - ar visu kas man ir, ko jebkad esmu velejusies, man ir bails izdarīt kaut mazāko kļūdu. Es teikšu kad bailes ir viena sasodīti sūdīga padarīšana un bailes smagi iesūkā - un domāju ka tas kas izgudroja bailes bija baigais gejs.
Lai vai kā - aizrunājos pa daudz. Atgriežoties Valdženē nedaudz atvilku elpu - vakarā izdomājām vel uz atvadām paķert desiņas un Lemija sēta 4ratā pasēdēt. Vēlāk ar Zvirbuli devāmies mājās ar stopiem.
Brīvdienas bija superīgas un ceru ka tādas arī turpināsies un ceru ka bailes pazudīs.
Rīt agri jāceļas, bet pulkstenis ir jau vels. Atkal problēmas.
P.s. Jāsmejas pašai par sevi - blogā vēlējos rakstit visu - un pateikt visu kas uz sirds, tā lai to neuzinātu man pazīstamie - neciešu ka cilvēki (man pazīstami, tuvi) zin ko jūtu - bet bloga adrese ir visiem maniem tuvajiem. Ironija.
Da ladna. Kā Jānis būtu teicis - Man pohuj. Atta.
