Nu.
''hujova b*ē'', ko vēl es jums varu pateikt. Un vis atkal ir pilnīgā pakaļā. Gribās kliegt un lamāties. Es ceru kad ja aiziešu gulēt, norīta nepamodīšos. Brīžiem tā apnīk dzīvot. Viena problēma aiz otras, ne gala ne malas tam. Un tad vēl visi jautā ko darīsi tālāk, bet lieta tāda kad es šaubos vai vispār var kaut ko darīt. gribās visu mest pie malas, gribu braukt mājās, bet diemžēl man tādu māju vairāk nemaz nav. Un tagad jautājums jums, ko darīt tālāk? Lekt no tilta vai dzīvot tālāk ar visu to, naivi cerot kad būs labāk. Kad vis iet uz labu?
Pīīīīzdzjec!
Pīīīīzdzjec!
1 komentāri:
drausmas. cik tipiskas domas! laikam jau ir daudzi cilvēki, kas jūdzas sevī nost. to laikam sauc par depresiju. vakar, kad jau pārāk nopietni sāku izvērtēt pašnāvību, sapratu, ka man ir divas opcijas - 1. pašnāvība, 2. jāiet pie ārsta - psihoterapeita. pamēģināšu otro, ja nesanāks... vakar laikam bija gala robeža pa daudziem gadiem tam, ka sapratu, ka nevaru viena pati un ar tuvo cilvēku palīdzību tikt galā. man vajag stipru, profesionālu palīdzību, ja tas vispār iespējams. teorētiski domāju, ka ir, šobrīd to neredzu. šķiet, ka pie visas šitās "negribu celties", "neredzu jēgu" ir vainīgi kkādu domu sastrēgumi, kkāda šķība bezsakarīga uztvere, lai gan visu laiku biju pārliecināta, ka esmu gudrāka - vairāk ieraudzījusi par tiem, kas pozitīvi lēkā apkārt. šobrīd es padodos, vairs nav iekšā, es gribu būt kaut pozitīvi lēkājoša, tikai, lai nav tik GRŪTI. Nu protams vienmēr arī ir pirmais variants. Lai tev arī kādreiz ir skaidrs kā dzīvot saskaņā ar sevi!!!
P.S. Ā, un man bij baigā ideja taisīt depresīvu blogu, bet skatos, ka te jau daudzi.
Ierakstīt komentāru
Abonēt Ziņas komentāri [Atom]
<< Sākumlapa